Dantis latviškai

Dantis - dañtenos  (3b)  dsk. smaganas  dsk.;
dantinėti   (~inė́ja,  ~inė́jo) ,  sar. paraut uz zoba; ķircināt; aprunāt;
dantingas   -a  (1)
1. zobains   -a
2. pārn. mutīgs   -a; asprātīgs   -a; zobgalīgs   -a;
dantinis   -ė  (2) zoba-; zobu-
dantiniai priebalsiai gram.  - zobeņi
dantiraštis  (1) vēst. ķīļu  (vadžu) raksts;
dantis   (~iẽs,  ~ų̃)  (4)  v. zobs
priekiniai dantys - priekšēji zobi
grėblio dantis - grābekļa zars  (zobs)
♦
ant ko dantį galąsti - griezt zobus uz kādu  (neko nepanākt)
akis už akį, dantis už dantį - acs pret aci, zobs pret zobu
dantis kabinti į sieną - zobus kārt vadzī  (būt badā)
dantis kaišioti - zoboties; smieties
per dantis ką traukti - ņemt kādu uz zoba; apcelt kādu
dantis rodyti - rādīt zobus  (smiet)
dantis sukandus - zobus sakodis, -usi
už dantų laikyti liežuvį - turēt mēli aiz zobiem  (klusēt)
dantys  (4)  dsk. arhit. dzeguļi  dsk.;
dantistas   -ė  (2) sar. zobārsts   -e;
dantytas   -a  (1) /tāds, -a, kas ir/ ar zobiem; zobots   -a, zobains   -a; robots   -a, robains   -a; atkārpains   -a;
dantyti   (~ìja,  ~ìjo)
1. likt zobus
grėblį dantyti - likt grābeklim zarus  (zobus)
2. taisīt robiņus; robot
3. asināt zobus;
dantytinis   -ė  (1) /tāds, -a, kas ir/ ar zobiem  (robiem);
dantoblis  (1) tehn. zobēvele;
dantratinis   ~ė  (2) zobratu-
dantratinė pavara tehn. - zobratu pārvads
dantratis  (1) tehn. zobrats;
dantuotas   -a  (1) sk.   dantýtas;
dantuoti   (~úoja,  ~ãvo) ,   sk.   dantýti sk.   dantýti